Māksla sadzīvot ar emocijām

Avots: Aptiekāra Žurnāls Dusmas, bailes, skumjas, riebums, nicinājums, pārsteigums, prieks, apmulsums, vainas apziņa, kauns... Tās visas ir pamatemocijas, kas rodas un nereti arī izgaist pat pāris sekundēs vai minūtēs. Piedzīvojot labās un patīkamās emocijas, parasti par tām neaizdomājamies un vienkārši baudām, savukārt, saskaroties ar nepatīkamajām un izjūtot diskomfortu, aktualizējas jautājums – ko ar tām darīt?

Emociju anatomija

Emocijas ir personiska reakcija uz kādu konkrētu situāciju vai kairinājumu – labu vai satraucošu, biedējošu vai neizprotamu. Psiholoģe Gunita Kleinberga skaidro, ka emocijas cilvēka ķermenī izpaužas trīs dažādos veidos. Fizioloģiskās izpausmes var būt saistītas ar sirdsdarbības paātrināšanos, plaukstu svīšanu un sarkšanu; kognitīvās izpausmes saistās ar domāšanu par konkrēto situāciju un notikumu; savukārt darbība var izpausties gan smejoties, gan slēpjoties, gan uzbrūkot. Visas trīs izpausmes cilvēkā noris sekundes vai minūtes laikā. Cilvēka seja ir līdzeklis ne vien emociju izpaušanai, bet arī to aktivizēšanai.

Dārgās dusmas

Niknums, aizvainojums un naids ir emocijas, kas negatīvi ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības ģimenē un darbavietā. Gunita Kleinberga stāsta, ka dusmas ir viena no visaktīvākajām negatīvajām emocijām, jo rada enerģijas pieplūdumu un pat pacēlumu. Dusmu pamatā bieži vien ir aizvainojums, kas ir ilgstoša dusmu glabāšana. Niknums savukārt ir pārspīlēta dusmu izrādīšana, dusmu izvirdums. Arī spīts ir emocija, kas tiek saistīta ar dusmām. Jo vairāk laika cilvēks patērē, domājot par to, kas viņu sadusmo, jo vairāk mazinās cilvēka iespējas nomierināties. Tādēļ ļoti patiess un pamatots ir teiciens, ka “dusmas baro dusmas”. Dusmu cēlonis gandrīz vienmēr ir apdraudētības un baiļu sajūta. Tāpēc cik vien iespējams izvairieties no dusmām, jo tās ļoti ātri iznīcina visus labos iespaidus, ko mēs esam sevī uzkrājuši. Dusmas izjauc jebkuras saiknes starp cilvēkiem.

Kas ir emocionālā inteliģence?

Emocionālā inteliģence ir diametrāli pretēja emociju kontrolei. Tā ir prasme godīgi atpazīt savas emocijas un ar tām strādāt, uz visiem laikiem likvidējot to cēloņus. Tādējādi zūd vajadzība tās kontrolēt un maskēt un to radītās sāpes, anestezējot tās ar nesaprātīgas ēšanas, alkohola, narkotiku un citu līdzekļu palīdzību. Psiholoģijas zinātņu doktors Daniels Goulmens par emocionālās inteliģences pamatpazīmēm uzskata spēju nepadoties garastāvokļa svārstībām, sevis motivēšanu darbībai un neatkāpšanos grūtību priekšā, spēju apvaldīt nepacietību utt. Tas nozīmē, ka emocionālā inteliģence ir noteiktu īpašību kopums un tai nav nekāda sakara ar tā saucamo IQ. Lai gan ļoti ilgu laiku sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka tikai cilvēki ar augstu IQ koeficientu var sasniegt panākumus dzīvē, tagad tiek īpaši akcentēta emocionālās inteliģences nozīme panākumu gūšanā un savstarpējā komunikācijā, gan veidojot karjeru, gan ikdienā saskarsmē ar sev tuviem cilvēkiem.

Nav vērts reaģēt uz katru savu emociju

Kad emocija parādās, varam vienkārši to konstatēt, pārāk nepievēršot tai uzmanību. Ļoti bieži mēs automātiski reaģējam uz katru savu emociju. Piemēram, ja man ir dusmas uz kolēģi, tad uzkliedzu, bet pēc tam vajag atvainoties par savu muļķīgo rīcību.

Emocijas nav ne labi, ne slikti. Jautājums – ko mēs ar tām darām. Ja pavērojam emociju dabu, redzam, ka tās ir nepastāvīgas. No rīta pamodos laimīgs, ceļā uz darbu apšļakstīja auto un kļuvu nikns, pa ceļam kāds pateica kaut ko nepatīkamu un kļuvu aizvainots... Katru dienu mūsu emocijas visu laiku mainās. Tāpēc varbūt ir vērts paskatīties uz tām pēc principa: „O, pirms brīža biju greizsirdīgs, tagad esmu aizvainots, nez, kas būs vēl pēc brīža.” Ne vienmēr vajag reaģēt uz katru savu emociju.

Kas vainīgs, ka man neiet

Cilvēkiem ir tendence savās emocijās vainot citus un apkārtējo vidi. Tā vietā jācenšas atpazīt un izprast savas jūtas. Var palīdzēt vienkāršs jautājums sev pašam – ko šobrīd jūtu? Tad atzīsties sev, kas ir tā emocija, ko šobrīd jūti, un ļauj tai būt.

Pieņemot savas jūtas, mēs spējam tās vadīt. Un te nu ir vietā paturēt prātā veco, labo salīdzinājumu – izturies pret otru tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi. Pirms veicam kādu darbību, ir labi atcerēties, ka neesam taču vienīgais uz šīs pasaules, kuram ir emocijas. Un visbeidzot – uzņemties par savām emocijām atbildību. Pārstāt domāt, ka citi cilvēki mūs padara laimīgus vai bēdīgus. Mēs varam justies noskumuši, būt sliktā noskaņojumā, tomēr tā nav citu cilvēku atbildība. Tā ir mūsu izvēle. Protams, arī pašam ir svarīgi būt vērīgam un izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kontaktēties.

Emociju vāveres ritenis

Spēja prasmīgi pārvaldīt savas emocijas ir neatņemams priekšnosacījums, lai cilvēki justos laimīgi. Mainīgie emocionālie stāvokļi iekrāso cilvēka pasaules uztveri, noved pie tādiem izteiktiem vārdiem, domām un rīcības, kas bieži vien kļūst par šķērsli laimes sasniegšanai. Emociju iespaidā cilvēki atkal un atkal mēdz “kāpt uz viena un tā paša grābekļa”, proti, iesaistās situācijās, bieži vien esot šo emociju varā, un rīkojas pretēji tam, kā patiesībā vēlētos.

Kā ar dusmām tikt galā ikdienā?

Pirmām kārtām ļoti svarīgi, lai cilvēks spēj pamanīt pirmās brīdinājuma pazīmes. Katram pašam vajadzētu apzināties tās domas, jūtas un fizioloģiskās reakcijas, kas parādās pirms dusmu uzliesmojuma. Gunita Kleinberga rosina mēģināt pārvarēt satraukumu ar iekšējā dialoga palīdzību, kā arī domāt par problēmas risināšanas taktiku. Pats sev pasakot stop un mēģinot apzināti domāt par kaut ko citu, var ātrak nomierināties un pārstāt dusmoties. Protams, var būt situācijas, kad savaldīties ir īpaši grūti, tad talkā jāņem ļoti individuāli paņēmieni. Vienam palīdzēs pastaiga, otram dziļa elpošana un neparko nedomāšana, trešajam balonu pūšana un siltas tējas dzeršana, savukārt ceturtajam izkliegšanās citā telpā. Lai kas tas arī būtu, galvenais ir sevi nomierināt, jo dusmīgs un aizvainots cilvēks situāciju vai problēmu atrisināt nevarēs.

Glāze ūdens

Situācijās, kad, piemēram, darbavietā kāds sadusmo un aizvaino, ir ļoti svarīgi koncentrēties uz problēmu, nevis izraisītajām emocijām. Gunita Kleinberga iesaka sākt ar savaldīšanos un mierīgu sejas izteiksmi, nevajadzētu jūtu karstumā otram kaut ko pārmest vai viņu aizvainot. Labākais šādā situācijā ir darīt visu iespējamo, lai nepārņemtu emocijas, ko pauž kolēģis vai klients. Visefektīvākā ir patiesa klausīšanās un nepārtraukšana, kam var sekot arī savu sajūtu paušana, piemēram: “Redzu, ka esat ļoti dusmīgs un sarūgtināts, jo... Mani aizvaino jūsu pārmetumi un kliegšana..” Ja jūti, ka nespēj savaldīties, ieturi pauzi, vajadzības gadījumā aizbildinoties, ka aiziesi pēc glāzes ūdens.