Ir labi, kur mūsu nav!

Avots: Aptiekāra Žurnāls

Atceros, kā studējot sapņoju par brīdi, kad būšu beigusi augstskolu, visi eksāmeni būs pagātnē un vakaros varēšu lasīt savu mīļāko rakstnieku jaunos daiļdarbus, nevis brīžiem tik bezjēdzīgās obligātās literatūras kalnus. Kā sapņoju par mazo, stilīgo mašīnu, bet jau nākamajā dienā pēc tās ieripošanas manā garāžā sāku lolot ideju par jaunāku modeli ar apsildāmiem krēsliem. Un tad vēl stāsts par liekajiem kilogramiem – pirms gada, kad uzsāku tievēšanas kūri, biju pilnīgi pārliecināta, ka tad, kad svari rādīs mīnus 10 kg, es noteikti būšu laimīga. Un te nu es esmu – slaida, skaista, bet atkal ar kaut ko neapmierināta. Kāpēc mēs vienmēr vēlamies vairāk? Tas vienkārši esot ļoti dabiski, jo vēlmes ir daļa no cilvēka būtības. Un tāpēc arī radies vecais labais teiciens, ka labi esot tur, kur mūsu nav.

Laimes sajūtas mehānisms

LU profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers norāda, ka šo fenomenu mēdz dēvēt par hedonisko/laimes vāveres riteni. Cilvēks kaut ko sasniedz vai iegūst, ātri pierod pie tā, taču jau pēc īsa brīža apkārtne piespēlē jaunu ideju, pēc kā tiekties, lai būtu laimīgs, tādējādi nonākot tādā kā apburtā lokā. Tāpēc ir svarīgi saprast laimes sajūtas mehānismu, kas ir tieši saistīts ar emocijām: jo vairāk ir pozitīvo pārdzīvojumu, jo laimīgāki jūtamies. Kā pierāda Ivara Austera minētais pētījums par autobraucēju laimes sajūtu, ne vienmēr tas ir saistīts ar dārgāko un ekskluzīvāko braucamo. Pētījumā piedalījās Ford Focus, Honda Accord un BMW 500. sērijas autoīpašnieki. Aptaujātie cilvēki no malas kā laimīgākos minēja BMW auto īpašniekus, bet, analizējot pašu autobraucēju emocijas, nācās secināt, ka nekādu atšķirību nav. Dzīvojot patērētāju sabiedrībā, tiek stipri pārspīlēts ar tā saucamajiem statusa atribūtiem. Jāsaprot, ka to iegūšana ilgtermiņā neko nemaina. Cilvēks gluži vienkārši pierod, un beigu beigās tas ir stāsts par nebeidzamu cenšanos satvert laimes putnu aiz astes. Katra indivīda laimes līmeni nosaka iemeslu komplekts. Psihologi ir pierādījuši, ka dzīves apstākļi laimes sajūtā nav noteicošākie. Izrādās, tie nosaka tikai 10%, tādējādi pierādot, kāpēc nauda, auto un citi materiālie labumi rada īslaicīgu prieku un apmierinājumu. Pat cilvēki, kuri loterijās laimējuši prātam neaptveramas summas, agri vai vēlu atkal atgriežas ierastajā gaidu un cerību līmenī. Kā izrādās, tieši personības īpašības un gēni veido pusi no laimes sajūtas, bet diemžēl ir lietas, ko nevaram ietekmēt.

Kas mani dara laimīgu?

Zinātnē laime parasti tiek pētīta kā psiholoģiskās subjektīvās labklājības jēdziens. Subjektīvā labklājība jeb laime var būt saistīta ar dažādiem faktoriem. Zinātnieki secinājuši, ka kolektīvisma un individuālisma kultūrās cilvēkus dara laimīgus atšķirīgas lietas. Piemēram, kanādieši – individuālisma kultūras pārstāvji – uzskata, ka ģimene viņiem ir galvenais laimes avots, savukārt dienvidkorejiešiem, kur izkopta kolektīvisma kultūra, ģimene ir tikai trešajā vietā laimi nesošu lietu un parādību sarakstā. Atšķirīga laimes izpratne var būt arī dažāda vecuma cilvēkiem. Piemēram, veicot pētījumu par laimi, no 16–20 gadus veciem aptaujātajiem visbiežāk tika saņemta atbilde, ka laime ir labpatika un pozitīvās emocijas, 20–30 gadus vecie uzskatīja, ka laime ir materiālo vajadzību apmierinājums, 30–40 gadus sasniegušie domāja, ka laime ir sasniegumi darbā, bet 40–50 gadu vecumā visbiežāk pieminēja apkārtējo cieņu.

Kādā ASV veiktajā pētījumā tika apkopotas vēlmes, kas visbiežāk tiek saistītas ar domu – to iegūšu un tad būšu ar sevi apmierināts un laimīgs. Visbiežāk tika minēts: atrast labāku darbu; atmest smēķēšanu; iegūt ideālu ķermeņa svaru. Kāpēc šīs vēlmas tik bieži paliek tikai vēlmju līmenī un mēs iluzori ceram, ka, tām piepildoties, beidzot tiešām būs labi? Visbiežāk cilvēkam to nemaz nevajag, taču tā ir pieņemts vai arī kāds to no viņa pieprasa. Tādējādi tā nekad nebūs prioritāte, un rezultāts motivētas rīcības trūkuma dēļ izpaliks. Piemēram, vajadzība atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, lai samazinātu augsto asinsspiedienu un holesterīna līmeni asinīs, būs daudz motivējošāka nekā vēlme uzvilkt modernu kleitu ar izteiktu vidukļa līniju.

Nākotnes modelēšana

Saprast, ko es vēlos, nav vienkārši. Ivars Austers to saista ar tendenci nezināmo idealizēt un neaizdomāties par konkrēto lietu un procesu aktuālajām īpašībām. Ar to sastopamies, lietu iegūstot. Profesors uzskata, ka receptes nav, vienkārši ir jādara un tad jāizdara secinājumi. Var mēģināt nākotnes situāciju modelēt – iedomāties pat vissīkākajās detaļās. Piemēram, tiek izteikts vilinošs darba piedāvājums un tu nevari izšķirties – palikt vecajā, stabilajā, bet apnikušajā darbavietā vai piekrist jaunam izaicinājumam? Izmēģini šo vingrinājumu: mierīgi apsēdies vai atgulies, aizver acis un kādu brīdi pavēro sevi. Tad iztēlojies, ka ir jaunas darbdienas rīts, tu posies uz savu jauno darbavietu. Tu izvēlies apģērbu, krāsojies, ēd brokastis. Kā tu jūties ceļā uz darbu? Un kā jūties, pārkāpjot jaunās darbavietas slieksni? Mēģini vissīkākajās detaļās iztēloties, kā izskatās telpa, kurā turpmāk pavadīsi tik daudz sava laika, kas atrodas uz galda un pie sienām. Un tad tu satiec jaunos darba kolēģus... Izdzīvo šo dienu domās, pievēršot uzmanību pat vissīkākajām detaļām, un izšķirošā atbilde atnāks.

Neizvirzīt laimi par mērķi

Pozitīvās psiholoģijas nozares vadošā speciāliste Laura Kinga daudzu gadu pētījumos secinājusi, ka mūsdienās pārāk daudzi cilvēki ir ieciklojušies jau minētajā hedoniskajā vāveres ritenī. Pat milzīgs naudas laimests cilvēku padara laimīgu tikai uz mirkli, jau pēc neilga laika viņš atkal jūtas tieši tāpat kā pirms galvu reibinošās veiksmes. “Labākais veids, kā baudīt dzīvi, ir izvirzīt nopietnus mērķus un cītīgi darboties to sasniegšanai,” skaidro Laura Kinga. “Cilvēkiem, kuri strādā izlolotu mērķu labā, ir tendence būt laimīgākiem.” Kaut vai plānoto darbu kalendārā pie izdarīta daba atzīmējot plusiņu, rodas gandarījuma sajūta, un cilvēks jūtas labāk. Protams, ceļā uz mērķi var piemeklēt kļūdas un neveiksmes, bet tās ir vērtīgas – caur tām ir iespējams mācīties un attīstīties. Pat ja mērķa sasniegšana nenotiek tik ātri un gludi, veiksmīgi pārvarētās grūtības var padarīt vēl laimīgāku. Galvenais – neizvirzīt laimi par mērķi. “Cilvēki, kuri meklē laimi, ciešot neveiksmi, jūtas nožēlojami,” atzīst Laura Kinga. Bieži vien laimes sajūtas rodas procesā – kā blakusprodukti, kaut kas labs, vērtīgs un iedvesmojošs, kas piedzīvots ceļā uz lielo mērķi.

Labsajūtas rādītāji

Pirmie lielākie pētījumi pozitīvajā psiholoģijā bija saistīti ar veselības psiholoģiju, kad Pasaules veselības organizācija Ženēvā veica pētījumu par dzīves kvalitāti saistībā ar veselības un tamlīdzīgiem rādītājiem. Apstiprinājās, ka dzīves kvalitāti ietekmē autonomija, sociālās attiecības, personības rādītāji (domāšanas īpatnības, pašcieņas rādītāji, ticība, vērtības, introversija/ekstraversija, garīgie centieni, kopveseluma izjūta u. c.). Labsajūtu saista arī ar garīgumu, reliģisko piederību, apkārtējo vidi un dzīvesvietu, finansēm, atpūtas jeb brīvā laika kvalitāti. Pētījums, kurā tika salīdzināti vairāku kontinentu iedzīvotāju labsajūtas rādītāji un kura pamatā bija prieka, optimistiskas domāšanas un emocionālā līdzsvara biežums, apstiprināja, ka vissliktākā situācija ir Āfrikā. Savukārt labākie rādītāji, vērtējot 10 ballu sistēmā, ir: Somijā – 8,2, Dānijā – 8, Lielbritānijā – 7, Itālijā – 6,9, Zviedrijā – 7,2, Polijā – 5,6, Latvijā – 5,5. Apmierinātībā ar veselību līderos ir Dānija, Zviedrija un Īrija, bet visvairāk atpaliek Zimbabve. Augstākie depresijas rādītāji Eiropā ir Portugālē, Slovēnijā un Bulgārijā, bet augstākais labsajūtas rādītājs – Kiprā.

Trenējamies uzlabot laimes sajūtu

Kalifornijas Universitātes psiholoģijas zinātņu doktore Sonja Libomirska piekrīt, ka laime ir ģenētiski noteikta, un dzīves situācijas to nevar tik ļoti ietekmēt, taču tajā pašā laikā uzsver, ka cilvēkam ir dotas iespējas šajā jomā daudz ko mainīt. Libomirska publicēja apjomīgu pētījumu par iespējām kļūt laimīgam, uzskaitot ieteikumus, kas var uzlabot laimes sajūtu.

1. Esi pateicīgs. Dažus pētījuma dalībniekus lūdza uzrakstīt pateicības vēstules cilvēkiem, kuri viņiem palīdzējuši. Vēstuļu rakstītāji jutās laimīgi nedēļām un mēnešiem ilgi. Pārsteidzošākais bija, ka vēstules nebija obligāti jānosūta. Pat tikai uzrakstīta pateicības vēstule cilvēkam lika justies labāk.

2. Esi optimists! Pozitīvā vizualizācija ir vēl viens optimistiskas domāšanas veids. Pētījuma dalībnieki vizualizēja ideālu nākotni. Piemēram, kopdzīve ar mīlošu un atbalstošu partneri, labs darbs utt. Pēc vairāku nedēļu vizualizācijas vingrinājumu izpildīšanas pētījuma dalībnieki ievēroja pozitīvu sajūtu pārsvaru savā dzīvē.

3. Skaiti labās lietas! Cilvēki, kuri katru nedēļu uzrakstīja trīs labas lietas, kas ar viņiem notikušas, ievērojami palielināja savu laimes sajūtu. Šāda rakstīšana palīdzēja cilvēkiem atcerēties laimes iemeslus.

4. Izmanto savas stiprās puses! Pētījuma dalībniekiem lika izmantot viņu labākos talantus, atrodot tiem jaunu lietojuma veidu. Piemēram, kāds, kuram ir laba humora izjūta, varētu padarīt dzīvāku biznesa tikšanos vai uzmundrināt draugus. Arī šāds ieradums var vairot prieku un laimi.

5. Izrādi laipnību! Palīdzot citiem, tu palīdzi pats sev. Cilvēki, kuri citiem ziedo savu laiku vai naudu, to atgūst kā paša laimes sajūtu.

Vienas no tipiskākajām situācijām, kad cilvēki lieto teicienu “Ir labi, kur mūsu nav”, saistās ar tik ikdienišķu parādību kā laika apstākļi. Palūkojoties ārā pa logu uz pelēkajām debesīm un draudošos mīnusus rādošo termometru, kāds nopūšas - bet Austrālijā tagad ir vasara. Kādam citam savukārt, klausoties laika ziņas, rodas balta skaudība pret tiem, kuri dzīvo Romā vai Barselonā, jo tur šobrīd ir tik silts. Šai problēmai tiek ieteikts īss un konkrēts risinājums – atgādinājums, ka nav sliktu laika apstākļu, ir vienkārši nepiemērots apģērbs.